Kļūdas, no kurām izvairīties, gatavojot seno apģērbu.

Cilvēki Latvijā seno apģērbu (seno tērpu / arheoloģisko tautastērpu) gatavo arvien biežāk. Tas tiešām ļoti priecē. Tajā pašā laikā redzu diezgan daudzas kļūdas (neatbilstības autentiskumam = arheoloģiskajām liecībām), kuras atkārtojas no viena apģērba uz otru. Gan senā apģērba gatavotāji, gan valkātāji pamazām jau pie tām ir pieraduši, viens otra tērpā saskata apstiprinājumu tam, ka "tā vajag" un tādā veidā šīs kļūdas uzskata par normu. Tāpēc esmu nolēmusi ievērotās kļūdas baltu apģērba atdarinājumos (pagaidām par lībiešu apģērbu nerakstu) šeit aprakstīt, kā arī pastāstīt, kā šo lietu risināt atbilstošāk arheoloģiskajā materiālā sastopamajām liecībām. Šeit rakstītā uzdevums nav kādu kritizēt, rādīt ar pirkstu vai likt justies slikti, tieši otrādi - vēlos dalīties ar informāciju, kura acīmredzot nav pieejama, un aicināt visus senā apģērba gatavotājus un valkātājus censties atdarināt pēc iespējas vēsturiski precīzākus tērpus. Vēl vēlos piebilst, ka, protams, ir tādas detaļas senajā apģērbā, par kurām informācija ir ļoti skopa vai tās nav vispār, piemēram, par vīriešu biksēm. Tad iespējams interpretēt pieejamos datus, meklēt paralēles kaimiņu tautu vai etnogrāfiskajā apģērbā. Šeit rakstu tikai par tām lietām, kuras ir skaidras un par kurām "zinātnieki vairs nestrīdas". :)
Daudz par daudz celaiņu
Kā pirmo vēlētos atzīmēt brunču apakšmalas rotājumu. Šāds brunču rotājums sastopams vai katrā otrajā senā apģērba atdarinājumā, taču neatbilst vēsturiskajai patiesībai. Arheoloģiskajā materiālā nav liecību par to, ka brunču malas būtu jel kā rotātas, arī ar celainēm nē. Priekšstats par celaini gar brunču apakšmalu kļūdaini radies pirmskara periodā, kad Latvijas arheoloģija vēl tikai attīstījās. Pirmās kaut cik precīzās apģērba rekonstrukcijas parādījās tikai 1936. gadā grāmatā "Ievads tautas tērpu vēsturē". Taču arī tajās ir daudz kļūdu. Un viena no tām ir tulkot mirušajām sievietēm uzsegto villaini (drīzāk gan paliekas no tās - celaines tās galos, šad tad arī spirālīšu vai krellīšu rotājumus) kā galvas rotu un brunču apakšmalas rotājumu. Annas Zariņas 1970.g. iznākušajā grāmatā "Seno latgaļu apģērbs 7.-13. gs." 58. lpp. ievietotais 19. attēls ar iespējamo brunču apakšmalu drīzāk ir piederīgs svārku (lībiešu stila) vai pārsegtas villaines gala rotājumam. Secinājums ir tāds, ka nevienas liecības par rotātu brunču apakšmalu nav, tādēļ arī mūsdienās pie senā apģērba būtu valkājami brunči bez celainēm.
Turpinot tēmu par celainēm, jāpiebilst, ka arī svārki (tautā saukti arī par jakām vai vamžiem) baltu apģērbā visdrīzāk bijuši bez celaiņu rotājuma. No tiem nedaudzajiem svārku fragmentiem, kurus esmu sastapusi, strādājot Arheoloģijas departamenta fondos, nevieniem nebija celaiņu, tajā skaitā ap kakla izgriezumu.
Visbeidzot par celaiņu platumu. Ne jostas, ne arī pašas greznākās villaiņu apaudas nevajadzētu gatavot platākas par 2,5 cm, jo platākas celaines arheoloģiskajā materiālā nav izdevies sastapt nevienu reizi.
Cepures
Virzoties pie vīriešu apģērba, īpaši jāatzīmē cepures un to rekonstrukcijas. Jau atkal pirmskara periodā kļūdaini izveidotā rekonstrukcija ar kažokādas apmali (visapkārt cepurei vai tikai sānos un aizmugurē) diemžēl neatbilst vēsturiskajai patiesībai. Vīriešu cepures visdrīzāk rotātas ar 1-3 spirālīšu rindām paralēli cepures malai, taču kažokādas apmale vai "Lāčplēša ausis" tām tomēr nav bijušas. Otrs variants, kuru var gatavot: kažokādas cepure ziemas periodam, kuras vienīgais materiāls ir kažokāda. Trešais variants - taisnstūrveida auduma kapuce, kāda atrasta Rucavas Tīras purva depozītā no 9. gadsimta.
Krāsas
Vel viena tēma, kurai vēlētos pievērst uzmanību, ir apģērbā sastopamās krāsas. Balstoties gan uz saviem pētījumiem par seno baltu apģērbu, gan uz Annas Zariņas rakstīto, varu teikt, ka arheoloģiskas liecības ir tikai par 4 krāsām, kuras izmantotas vilnas audumu / vilnas dzijas krāsošanā. Tās ir zila un brūna krāsa audumos (lielos laukumos) un zila, sarkana un dzeltena krāsa apģērba rotājošajos elementos - celainēs, audenēs, izšuvumos, dekoratīvajās vīlēs, grīstes vainagu pildījumos, utt. Jāpiebilst, ka dzeltena krāsa sastopama visdrīzāk tikai no 11. gadsimta un visbiežāk tieši sieviešu apģērba rotājumos. Tomēr rotājošajos elementos sarkana un zila krāsa ir dominējošas. Attiecībā uz dabisku vilnas krāsu (aitu krāsu), kura bijusi dabiski pelēkā, brūnā un melnā tonī, liecības atrodamas vien folkloras materiālā. Tajā lasāms, ka dabiski pelēkas un brūnas krāsas dzija uzskatīta par otrās šķiras dziju, no kuras austi vien ikdienas - darba apģērbi. No tā secināms, ka, veidojot darba tērpus, audumus var aust šajās krāsās, taču šo krāsu dzijas visdrīzāk nebūs izmatojamas kopā ar dzīpariem - krāsotajiem vilnas pavedieniem, aužot celaines un veidojot citus rotājumus. Par citu krāsu lietojumu baltu apģērbā arheoloģisku liecību nav. Tāpat nav liecību, ka audumi varētu būt bijuši sarkani (vai dzelteni), kādus nereti manām mūsdienās tapušu seno apģērbu komplektos. Vairāk par senajā apģērbā izmantotajām krāsām, iespējams skatīt šeit.
Par to, kā pašūt sev seno linu kreklu, iespējams lasīt šeit.
Visbeidzot vēlos piebilst to, ka gatavojot, komplektējot un valkājot senos apģērbus, lūdzu nejauciet kopā arheoloģiju un etnogrāfiju, t.i. apģērbus no vēlā dzelzs laikmeta (9.-12. gs.) un no 19. gadsimta. Šajos laikos valkātos apģērbus tomēr šķir daudzi simti gadu, un tādēļ arī tie ir pietiekami atšķirīgi, lai tos nevarētu vilkt vienlaicīgi.
Materiāls tiks papildināts.