Pirmais pilskalns, ko pašā rīta agrumā apciemojām, bija Kvēpenes pilskalns pie Cēsīm. Visus, kas dodas uz pilskalnu, sagaida dižozols, kurš iedvesmojis arī piecu latu naudaszīmes mākslinieku.
Pilskalns ir ļoti augsts un stāvs, pret Kvēpeņu mājām tam ir divi vaļņi. Attēlā redzams otrais un augstākais, kurā rāpjamies.
Pilskalna plakums ir liels. Augstākajā galā tam ir mūra torņa paliekas. Uz kalna vairāki kritušie koki, taču kalns ir labi pārskatāms.
Otrais pilskalns mūsu dienas kārtībā bija Sārumkalns netālu no Priekuļiem. Attēlā redzams pilskalna zemākais gals un labajā pusē - upurkalns, mazāks kalns.
Gar pilskalnu tek pavisam neliela, toties mītiski ļoti skaista upīte.
Uzeja pilskalnā pa apkārvijošos terasveida celiņu.
Plakums samērā garens, šeit kādreiz notikušas zaļumballes. :)
Diemžēl arī dažas ļoti lielas mantraču bedres. Šī ir tik dziļa, ka, netīšām tajā iekrītot, droši vien būtu vajadzīga palīdzība, lai tiktu ārā. Jācer, ka paši tur arī iekritīs.
Tālāk devāmies uz Ķētu pilskalnu aiz Dzērbenes. Kaut arī pilskalns atrodas ceļa malā, uz tā tikt ir ļoti grūti, jo visas nogāzes blīvi noaugušas ar eglēm un lazdām.
Pilskalna plakums nav pārskatāms, tas tāpat blīvi apaudzis. Vasarā šeit nevarētu redzēt neko. Uz vienu pusi no pilskalna paveras skats uz tīrumu, pārējās vietās tikai biezoknis.
Braucot cauri Dzērbenei, apskatījām arī Augsto kalnu - pilskalnu. Tas atrodas ceļa malā, ir kopts un labi novērtējams.
Nokļūšana pilskalnā ir ērta, no vairākām pusēm.
Tomēr pilskalnā ir postījums - tur atrodas paliela estrāde ar skatītāju vietām.
Pilskalnam puslokā apkārt ir valnis, neliels, tomēr izteiksmīgs.
Uzejamais terasveida celiņš ir paplašināts līdz braucama ceļa izmēriem, izpostot tā kādreizējo izskatu.
Tālāk devāmies uz Vecpiebalgu, kur apskatījām Piebalgas pilskalnu, kurš tautā saukts arī par Grišku vai Griškas kalnu. Griška esot bijis kāds krievu krodzinieks, kurš strādājis pie pilskalna blakus uzceltajā krogā. Nudien pilskalns nav pelnījis, ka to dēvē šādā vārdā. :)
Blakus uzejai pilskalnā atrodas aka, kura uzcelta, labiekārtojot avotu, kurš jau atkal tiek saukts Griškas vārdā.
Pilskalna plakums ir kopts, tajā arī daži soliņi un ugunskura vieta. Apkārtne labi pārskatāma.
Visgrūtāk sasniedzmais bija pēdējais pilskalns, ko apmeklējām - Vējavas pilskalns. Tas atrodas kādus 300 m no ceļa, lai līdz tam nokļūtu jālaužas cauri pamatīgiem brikšņiem un jābrien pa mālainiem, purvainiem dubļiem.
Tomēr, nokļūstot līdz Ernesta Brastiņa savulaik uzmērītajam pilskalnam, skats ir mazliet labāks, jo šķiet, ka pilskalna plakums sācis aizaugt tikai pēdējos pārdesmit gados. Agrāk šeit rīkotas zaļumballes.
Kaut arī novembra miglainajā dienā ātri metās tumšs, tomēr sešu pilskalnu apsekojums ļāva piedzīvot daudz. Ar nepacietību gaidu nākamo iespēju apmeklēt Latvijas arheoloģijā nozīmīgas vietas. :)
